Valsts Akadēmiskajam korim LATVIJA – 60

Jozefs Reinbergers MESA Mi bemol mažorā
Frānsiss Pulenks MESA Sol mažorā
Einojuhani Rautavāra Cikls “Mūsu laika dziesma”

Valsts Akadēmiskais koris Latvija
Diriģents Māris Sirmais

(P)&(C) Valsts Akadēmiskais koris Latvija 2002

Jozefa Reinbergera Mesa Mi bemol mažorā ir rakstīta dubultkorim un pabeigta 1878. gadā. Šī mesa ir viena no labākajām un pazīstamākajām J. Reinbergera garīgās mūzikas kompozīcijām. Tai dots apakšvirsraksts Cantus Missae, ko varētu tulkot kā Mesas dziedājums. Un tiešām, Mesas muzikālā valoda ir skanīga, emocionāla, aizkustinoša, harmoniski un tembrāli gleznaina – tās daļas izvijas viena no otras nepārtrauktā, krāšņā skaņu plūdumā. Mesā organiski savienojas 16. gadsimta Palestrīnas laika tehnika ar 19. gadsimtam raksturīgiem romantiskās rakstības paņēmieniem.

Frānsisa Pulenka Mesa Sol mažorā tika sarakstīta 1937. gadā komponista tēva piemiņai, tā ietilpināma F. Pulenka daiļrades vēlīnajā periodā, kas nosacīti sācies 30. gados un iezīmē asu pagriezienu garīgās mūzikas virzienā. Šajā darbā francisks smalkums, harmoniju izmeklētība savienojusies ar plašām melodiju līnijām un lakonisku formu. Tā ir vienkāršības un sarežītības apvienojums, un tās spēks meklējams F. Pulenka garīgās mūzikas būtībā – atrast Dievišķo katrā cilvēcīgā būtnē.

Einojuhani Rautavāras cikls Mūsu laika dziesma (Canción de nuestro tiempo) ir 1993. gada opuss, par kuru pats autors teicis: Kad man Tokijas koris pasūtīja lielu kora darbu un izteica vēlēšanos, lai tas stāstītu par pasauli šodien, es tam par pamatu izvēlējos Frederiko Garsijas Lorkas poēmas. To emocionālais satvars, kas viscaur apvīts nāves un baiļu sajūtām, šķiet, daudz ciešāk saistīts ar mūsdienām nekā ar to laiku, kad tās radās – 20. gadsimta 20. un 30. gadiem. Pirmajā daļā “Agonijas fragmenti” Lorka savā sirreālistiskajā manierē attēlo industriālās sabiedrības cinismu un kara necilvēcību. Otrajā – “Pirmā un pēdējā meditācija” – mūzika simbolizē laika ritma noslēpumainību. Tiek radīti blīvi faktūras lauki, un, kad poēmā skan vārdi “Laiks guļ mūžīgi savā tronī”, tēlojot laika netveramību, korī arvien klāt iestājušās balsu grupas izveido plašu aleatorisku klāsteri. Pēdējā daļā izmantotās poēmas “Gulošā pilsēta” rindas, kas izmantotas pēdējā skaņdarba daļā, manī raisīja spēcīgas asociācijas ar 1993. gadu, tādēļ šo daļu nosaucu par “Sarajevas noktirni”.
Rautavaras mūzika akcentē dzejas traģisko būtību – distancēts, ass, saldējošs un tiešs vērojums mijas ar atklātu emocionālu spriegumu.